Sabiedrībā virmo daudz debašu par Stambulas konvenciju. Tā ir tēma, kas ir karsta, bieži polarizējoša un apaugusi ar ārkārtīgi skaļiem apgalvojumiem. Mēs dzirdam, ka tā ir "tīrākais marksisms" un ka tās slēptais mērķis ir "vairot vardarbību". Tiek apgalvots, ka valstīs, kas to pieņēmušas, piemēram, Zviedrijā un Apvienotajā Karalistē (AK), valda "traģēdija" un vardarbība ir "palielinājusies daudzas reizes".
Kad emocijas sit augstu vilni, vislabākās zāles ir vēss prāts un fakti. Es iedziļinājos visaptverošā juridiskā un kriminoloģiskā analīzē, lai pārbaudītu, vai šiem apgalvojumiem ir kāds pamats. Izrādās, ka realitāte ir tieši pretēja tam, ko apgalvo kritiķi.
Apskatīsim divus galvenos mītus, balstoties uz pierādījumiem.
Mīts Nr. 1: Konvencija ir "marksisms", un tās mērķis ir "vairot vardarbību"
Šis ir smags apgalvojums, kas apvieno juridisku interpretāciju ar filozofisku biedēšanu. Sadalīsim to.
A) Mērķis: "Vairot vardarbību"?
Jebkura līguma analīze sākas ar tā tekstu. Apgalvojums, ka konvencijas uzdevums ir "vairot vardarbību", ir tiešā, nesamierināmā pretrunā ar tās 1. pantu.
Konvencijas oficiālie mērķi ir skaidri un nepārprotami:
"aizsargāt sievietes no visa veida vardarbības, kā arī novērst, sodīt un izskaust vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē;"
"veicināt jebkādas sieviešu diskriminācijas izskaušanu..."
"izstrādāt visaptverošu sistēmu... lai aizsargātu un sniegtu palīdzību visiem... upuriem;"
Juridiski apgalvot, ka līguma mērķis ir pretējs tā skaidri definētajam tekstam, ir teksta tiešs noliegums, nevis interpretācija.
B) Būtība: "Tīrākais marksisms"?
Šis apgalvojums sabrūk, tiklīdz salīdzina konvencijas juridisko filozofiju ar marksistisko jurisprudenci.
Stambulas konvencija ir balstīta liberālo cilvēktiesību teorijā. Tā pieprasa valstij uzņemties "pozitīvus pienākumus" un ievērot "pienācīgu rūpību" (due diligence), lai aizsargātu indivīdus. Tā pieprasa stiprināt valsts aparātu – policiju, tiesas, sociālos dienestus – lai tas efektīvi novērstu, izmeklētu un sodītu par vardarbību.
Klasiskā marksistiskā teorija uzskata valsti un tās tiesību sistēmu par "virsceltni", ko valdošā šķira izmanto, lai apspiestu citas šķiras. Marksistiskās teorijas mērķis nav stiprināt esošo valsts aparātu, bet gan tā "gāšana".
Šīs divas pieejas ir filozofiski nesavienojamas. Analīze skaidri parāda, ka "marksisms" un "dzimtes ideoloģija" nav juridiskas analīzes rezultāts, bet gan plaši dokumentēts transnacionāls dezinformācijas naratīvs. To izmanto "anti-gender" (pret dzimtes līdztiesību vērstas) kustības, lai politiski diskreditētu konvenciju. To par apzinātu dezinformāciju ir atzinis arī Eiropas Parlaments.
Mīts Nr. 2: "Vardarbība Zviedrijā un AK ir eksplodējusi"
Šis ir empīriskais arguments, un tas izklausās pārliecinoši, līdz brīdim, kad saprotam, kā pareizi lasīt kriminoloģijas datus. Apgalvojums, ka vardarbība ir "palielinājusies daudzas reizes", ir balstīts uz fundamentālu statistikas pārpratumu.
Pirms skatāmies uz valstīm, mums ir jāizprot divi kriminoloģijas pamatjēdzieni:
"Noziegumu latentais skaits" (Dark Figure of Crime): Šī ir milzīgā atšķirība starp faktiski izdarīto noziegumu skaitu un to noziegumu skaitu, kas tiek ziņoti policijai un parādās statistikā. Vardarbībai ģimenē ir īpaši augsts latentuma līmenis – upuri neziņo baiļu, kauna, ekonomiskās atkarības vai neuzticēšanās sistēmai dēļ. Piemēram, AK dati liecina, ka tikai 18,9% sieviešu, kas cietušas no partnera vardarbības, ir par to ziņojušas policijai.
"Ziņošanas efekts" (Reporting Effect): Konvencija liek valstīm veikt konkrētus pasākumus: apmācīt policiju, izveidot krīzes centrus, uzlabot likumus. Kad tas notiek, upuru uzticība sistēmai aug, un viņi sāk vairāk ziņot par noziegumiem, kas agrāk palika slēpti.
No tā izriet kritisks paradokss: ja Stambulas konvencija tiek īstenota veiksmīgi, policijā reģistrēto noziegumu statistikai ir jāpieaug. Tas, ko kritiķi sauc par konvencijas "neveiksmi", patiesībā ir galvenais tās "panākumu" rādītājs cīņā pret nesodāmību.
Tagad paskatīsimies uz datiem.
Zviedrija (Ratificēja 2014. gadā)
Jā, reģistrēto seksuālo noziegumu skaits Zviedrijā ir pieaudzis. Bet tas nav atraujams no galvenā cēloņa: Zviedrija 2018. gadā pieņēma jaunu "Piekrišanas likumu", kas tieši atbilst SK prasībām. Šis likums kriminalizēja seksuālu attiecību bez piekrišanas, pat ja nebija draudu vai vardarbības.
Rezultāts? Darbības, kas iepriekš bija nesodāmas, tagad tika definētas kā noziegumi, ziņotas un sodītas. Notiesājošo spriedumu skaits par izvarošanu pieauga par 75% pirmajā gadā pēc likuma pieņemšanas. Tas nav "traģēdijas" pieaugums; tas ir tiesiskuma panākums.
Un kā ar slepkavībām, kas ir visuzticamākais rādītājs? Kopējais slepkavību līmenis Zviedrijā tiešām ir pieaudzis, bet Zviedrijas Nacionālā noziedzības novēršanas padome skaidri norāda, ka tas ir saistīts ar "šaujamieroču izmantošanas pieaugumu kriminālajā vidē" (bandu vardarbība). Tam nav nekāda sakara ar vardarbību ģimenē. Dati par intīmo partneru slepkavībām (kas ir SK uzmanības centrā) ir palikuši relatīvi stabili un nav "palielinājušies daudzas reizes".
Apvienotā Karaliste (Ratificēja 2022. gadā)
AK dati ir visspēcīgākais arguments, jo Nacionālais statistikas birojs (ONS) publicē divus dažādus datu avotus:
Faktiskā izplatība (CSEW aptauja): Mēra cilvēku pieredzi ar noziegumiem, neatkarīgi no tā, vai par tiem ziņots policijai. ONS to uzskata par "labāko rādītāju" ilgtermiņa tendencēm.
Policijā reģistrētie noziegumi: Mēra tikai to, kas ziņots.
Rezultāti ir satriecoši:
Faktiskā izplatība (Realitāte): ONS 2024. gada novembra ziņojums ir nepārprotams: "Ir noticis pakāpenisks vardarbības ģimenē samazinājums pēdējo 10 gadu laikā" (no 6,5% 2014. gadā līdz 5,4% 2024. gadā).
Policijas dati (Ziņošana): Tajā pašā laikā policijā reģistrēto seksuālo noziegumu skaits ir krasi pieaudzis.
Kāpēc tāda atšķirība? Pats ONS sniedz atbildi: Tā kā aptauja (realitāte) neuzrādīja izmaiņas, policijas datu pieaugums atspoguļo "augsta profila incidentu ietekmi, mediju atspoguļojumu un kampaņas, kas ietekmē cilvēku vēlmi ziņot policijai".
AK dati pierāda, ka apgalvojums par "daudzkārtēju palielināšanos" ir klaji nepatiess. Faktiskā vardarbības ģimenē izplatība ir samazinājusies.
Secinājumi: Fakti pāri panikai
Apgalvojumi, kas izvirzīti pret Stambulas konvenciju, ir kļūdaini katrā to elementā.
Juridiski: Konvencijas mērķis ir skaidri definēts kā vardarbības izskaušana, nevis vairošana.
Filozofiski: Tā ir balstīta cilvēktiesību teorijā, kas ir tiešs pretstats marksistiskajai jurisprudencei. "Marksisma" apzīmējums ir atzīts dezinformācijas naratīvs.
Statistiski: Apgalvojumi par vardarbības pieaugumu ir balstīti uz fundamentālu datu pārpratumu. Veiksmīga politika cīņā pret slēptu vardarbību vienmēr novedīs pie ziņoto gadījumu skaita pieauguma, jo noziegumi tiek izcelti gaismā. Tikmēr vislabākie dati no AK liecina, ka faktiskā vardarbības ģimenē izplatība pēdējos 10 gados ir samazinājusies.
Lai pieņemtu pārdomātus lēmumus, mums ir vajadzīgi fakti, nevis bailes. Dati skaidri parāda, ka konvencija ir instruments, lai samazinātu nesodāmību un izceltu gaismā noziegumus, kas iepriekš notika slepenībā.
Patiesā traģēdija, ko identificē eksperti, nav konvencijas pastāvēšana. Tā ir tās nepilnīga īstenošana vai politiskas atrunas – piemēram, AK lēmums pilnībā neattiecināt aizsardzību uz migrantu sievietēm –, kas liedz aizsardzību visiem upuriem.
Ierakstīt komentāru