Miljoni eiro dīkstāvē un dīzeļdegvielas smarža "bezemisiju" salonos: Pašvaldību elektroautobusu revīzijas anatomija

Pašvaldību “bezemisiju” elektroautobusi, kas iegādāti par ES fondiem, vairāk nekā pusi gada stāv dīkstāvē. Valsts kontroles revīzija atklāj birokrātiskus ierobežojumus, dīzeļdegvielas apkuri, kvalitātes defektus un sadrumstalotus iepirkumus, kas noveduši pie pārmaksām — spilgtākajā piemērā Jelgavas novadā par vienu autobusu samaksāti 644 tūkstoši eiro, bet Lietuvā tāds pats iegādāts par 37% lētāk.

Kad labie nodomi sastopas ar skarbo realitāti

Ambiciozi klimata mērķi un spožas prezentācijas par "zaļo kursu" uz papīra izskatās kā uzvaras gājiens, tomēr realitātē tie bieži atduras pret birokrātijas sienu un elementāru saimniecisko neprasmi. Valsts kontroles jaunākā revīzija par pašvaldību elektroautobusu iegādi ir spilgts piemērs tam, kā 8,8 miljonu eiro lielas investīcijas no var pārvērsties dārgā dīkstāvē. Tā vietā, lai mēs redzētu efektīvu transporta sistēmas modernizāciju, esam ieguvuši "miljonu pieminekļus" pašvaldību garāžās.

Šis stāsts nav tikai par autobusiem; tas ir par mūsu visu kopējo naudu. ES fondi nav abstrakta dāvana – tie ir nodokļu maksātāju līdzekļi un valsts saistības, kas būs jāsedz mums pašiem. Kad šī nauda tiek tērēta projektos, kas savu mērķi sasniedz tikai "uz papīra", tiek iedragāta iedzīvotāju uzticība jebkādām valstiskām reformām. Turklāt šajā procesā ir vērojams izteikts "kapteiņa trūkums" pie valsts pārvaldes stūres – Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) nav spējusi uzņemties līdera lomu, ļaujot miljoniem "izkūst" neefektīvos un sadrumstalotos procesos. Šī revīzija atklāj faktus, kas liek apšaubīt gan iepirkumu godīgumu, gan pašu transportlīdzekļu "bezemisiju" dabu.

Dārgā dīkstāve: 53% laika bez darba un birokrātiskais "žņaugs"

Šokējošākais revīzijas datu punkts ir nepielūdzams: jaunie elektroautobusi vidēji 53% laika jeb 194 dienas gadā netiek izmantoti. Šī neefektivitāte ir ieprogrammēta jau projekta nosacījumos, kas paredzēja transportu izmantot tikai un vienīgi skolēnu nogādāšanai uz mācību iestādēm.

Situāciju vēl absurdāku padara tā saucamais "20% ierobežojums". Pašvaldības drīkst izmantot šos autobusus citām funkcijām (piemēram, sporta komandu vai pašdarbības kolektīvu braucieniem) tikai 20% apmērā no kopējās noslodzes, turklāt par šo niecīgo daļu ir jāveic murgaina, atsevišķa administratīvā uzskaite. Rezultātā pašvaldības atrodas birokrātiskā "žņaugā": dārgie elektroautobusi stāv dīkā, kamēr pašvaldībai ir paralēli jāuztur vecais autoparks ar iekšdedzes dzinējiem, lai nodrošinātu iedzīvotāju pamatvajadzības.

"Šo prasību dēļ ir nepamatoti ierobežota transportlīdzekļu izmantošana... pašvaldībām paralēli ir jāuztur vēl vecie transportlīdzekļi," uzsver Dienvidkurzemes novada domes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Radzevičs, norādot uz lieku resursu patēriņu un administratīvo slogu.

"Zaļais" paradokss: Dīzeļdegviela elektroautobusā?

Projekta galvenais mērķis bija SEG emisiju samazināšana, taču realitātē šis "bezemisiju" transports slēpj kādu "netīru noslēpumu". Lai nodrošinātu salonu apsildi Latvijas ziemas apstākļos, elektroautobusi ir aprīkoti ar autonomām ierīcēm, kas darbojas ar dīzeļdegvielu.

Šis tehniskais risinājums ir kliedzošā pretrunā ar pasākuma pamatmērķi. Rezultāts ir marģināls – plānotais SEG emisiju samazinājums ir vien 7% gadā, kas ir daudz mazāk nekā sākotnēji cerēts. Mēs esam investējuši miljonus dārgā tehnoloģijā, kas joprojām paļaujas uz fosilo kurināmo, lai bērni salonā nenosaltu. Rodas pamatots jautājums: vai šis projekts vispār ir uzskatāms par "zaļu", jeb tas ir tikai dārgs fasādes remonts klimata politikas vārdā?

Jauns, bet jau ar rūsu: Kvalitātes kontroles fiasko

Kvalitātes pārbaudes revīzijas laikā atklāja ainu, kas vairāk atgādina lietotu auto tirgu, nevis modernu iepirkumu. No 11 pārbaudītajiem mikroautobusiem 9 izrādījās nevis rūpnieciski ražoti bezemisiju modeļi, bet gan "jaunbūvēti" – pārbūvētas iekšdedzes dzinēju bāzes. Turklāt šie "jaunie" transportlīdzekļi tika piegādāti ar 2020. gada šasijām un detaļām, lai gan ekspluatācijā nodoti tikai 2024. vai 2025. gadā.

Konstatētie defekti ir satraucoši:

Virsbūves korozija (rūsa) jau pirmajos ekspluatācijas mēnešos;
Plaisas griestu apšuvumā un putekļu iekļūšana salonā;
Nenostiprināti vadi un nepilnības durvju sistēmās.

Turklāt Dienvidkurzemes novada pieredze rāda, ka šie elektroautobusi ir pilnīgi nepiemēroti ceļiem ar grants segumu, kas lauku novados ir būtiska maršrutu daļa. Tas liecina par fundamentālu plānošanas kļūdu un nespēju pielāgot tehnisko specifikāciju reālajiem Latvijas apstākļiem. Pašvaldību komisijas, pieņemot šos transportlīdzekļus, ir bijušas vai nu nekompetentas, vai pārlieku pielaidīgas pret piegādātāju brāķi.

Decentralizācijas cena: 57 tūkstoši eiro par birokrātisku haosu

Tā vietā, lai valsts (VARAM personā) organizētu vienotu, centralizētu iepirkumu, katrai pašvaldībai tika likts cīnīties vienai. Tas radīja neaptveramu administratīvo slogu: 14 pašvaldības tērēja savus ierobežotos resursus, lai veiktu 33 atsevišķus iepirkumus. Kopā tam izlietoti 4,2 tūkstoši darba stundu, kas nodokļu maksātājiem administratīvajās izmaksās vien izmaksājis 57,1 tūkstoti eiro.

Šī sadrumstalotība un vājā konkurence (79% transportlīdzekļu piegādāja tikai divi uzņēmumi) tieši ietekmēja cenu:

Latvijas pašvaldību vidējā cena mikroautobusam: 227 tūkst. EUR.
Lietuvas pieredze (Aniķu novads): līdzīgs modelis izmaksāja 192 tūkst. EUR.

Valsts kontrole aplēsusi, ka, iepērkot transportlīdzekļus par optimālāko tirgus cenu, valsts būtu varējusi ietaupīt 677 tūkstošus eiro. Kādēļ ministrija pieļāva šādu naudas šķērdēšanu, ja jau 2024. gada revīzijās tika brīdināts par nepieciešamību pēc centralizācijas?

Padziļināts skatījums: Jelgavas novada iepirkuma anatomija

kalpo kā spilgta ilustrācija tam, kāpēc decentralizācija ir bīstama. Pašvaldība iegādājās vienu autobusu par astronomisku cenu – 644 329,50 EUR.

Salīdzinājumam: 2022. gadā Lietuvā līdzīgi modeļi iepirkti par 37% lētāk. Revīzija atklāja bīstamu tendenci: Jelgavas novada iepirkuma procesā un tirgus izpētē aktīvi piedalījās uzņēmums, kas vēlāk kļuva par uzvarētāju. Rezultātā tehniskā specifikācija tika pielāgota konkrētam piedāvājumam, kas faktiski izslēdza jebkādu godīgu konkurenci. Tas nav tikai neefektīvs iepirkums – tas ir sistēmisks risks, kurā publiskie līdzekļi tiek "novirzīti" konkrētam spēlētājam, aizbildinoties ar sarežģītām tehniskām prasībām.

Secinājums: Vai mēs mācāmies no savām kļūdām?

Revīzijas rezultāti ir skarbs atgādinājums par to, ka "ES fondi nav sveša nauda, tā ir mūsu atbildība." Ja mēs turpināsim pret šiem līdzekļiem izturēties kā pret "bezmaksas dāvanu", mēs turpināsim pirkt pārdārgus, dīkstāvei nolemtus autobusus, kas ziemā smird pēc dīzeļdegvielas un rūsē jau garāžā.

Nākotnes receptes ir vienkāršas, bet prasa politisko gribu:

Iepirkumu centralizācija: Beigt tērēt tūkstošiem darba stundu katrā pagastā vienādu lietu iegādei.
Reālās vajadzības: Atcelt absurdos 20% ierobežojumus, ļaujot transportu izmantot visām iedzīvotāju vajadzībām.
Stingrāka kvalitātes uzraudzība: Nepieņemt "jaunbūves" ar 2020. gada detaļām par jaunas tehnikas cenu.

Mēs esam kārtējā investīciju viļņa priekšā. Vai mēs esam gatavi mainīt savu attieksmi pret publisko līdzekļu tērēšanu, vai arī nākamā revīzija atkal sākies ar vārdiem "labie nodomi sastapās ar skarbo realitāti"?

Vai tiešām mūsu ambīcijas beidzas pie dārgiem transportlīdzekļiem, kas lielāko daļu gada vienkārši krāj putekļus?