05 oktobris 2018

Populārākais jautājumus paziņu lokā: “Par ko balsot?” vai kā es izvēlējos “Progresīvie”


Pienākušas klāt kārtējās Saeimas vēlēšanas un katrs politiski aktīvs pilsonis uzdod sev jautājumu: “Par ko balsot?”. Arī man šis jautājums nebija svešs, jo esmu pamatīgi vīlies savā iepriekšējā izvēlē. Pamēģināšu paskaidrot savu jauno izvēli.

Iepriekšējās vēlēšanās atdevu savu balsi par “Nacionālo apvienību”. Izvēle bija saistīta ar Krievijas militāro uzbrukumu Ukrainai un Krimas aneksiju. Lai arī nacionālisma idejas man nemaz nav tuvas, tomēr biju pārliecināts, ka šie puiši nenobīsies un aizstāvēs manu valsti, ja Kremlis izlems spert kāju uz Latvijas zemes. Diemžēl, nacionālistiem izrādījās svarīgāk interesēties par to, kurš un ar ko pavada laiku guļamistabā, ka arī to kādā krāsā ir cilvēkam āda. Pārsteidzoši, ka pat “liberāļi” no “Vienotības” vairāk domāja par aizsardzības jautājumiem. Pazīstamajiem no NA varu pārmest arī to, ka viņi nekādi nereaģēja uz partijas “runājošo galvu” šovinistiskiem paziņojumiem un līdz ar to manu balsi šī apvienība vairs neredzēs.

Atteikties kādu atbalstīt bija samērā vienkārši, bet izvēlēties jaunu politisko spēku izrādījās krietni grūtāk. KPV.LV manu atbalstu nevarēja iegūt, jo vēl kopš “Suņa būdas” laikiem Artuss pierādīja, ka spēj tikai lamāties, bet vietā neko nepiedāvāt. Tomēr nevar noliegt, ka viņš ir spožākais politiskais tēls pēdējos četros gados un nesekot līdz jau nevarēja. Teātris tomēr paliek teātris. Un vēl gribējās saprast, kādu politisko virzienu ieņems jaunā partija. Vai tas būs kas jauns vai arī tā pati iepriekšējā politiskā kultūra jaunā iepakojumā. Nācās diezgan daudz iztērēt laika, lai saprastu kāda tad ir partijas ideoloģija. Vienkārši raksturojot, KPV.LV virzās totalitāra režīma virzienā ar varas centralizāciju. Gobzema kunga izteikumi liecina, ka viņš nav pret diktatūras ieviešanu. Pie šāda secinājumu nonācu klausoties partiju līderu paziņojumus. Cīņa ar korupciju, čekistiem un visu pārējo ir tikai ietērps, līdzeklis ar kuru panākt gala mērķi. Bet es arī nevaru īpaši pārmest partijas atbalstītājiem, kuri ar šīs partijas palīdzību vēlās nogāzt esošo politisko varu, kura cilvēkus ir novedusi līdz izmisumam. Daudzus atbalstītājus pazīstu personīgi un viņi ir jauki cilvēki. Politiskie smalkumi viņus nesatrauc. Viņi grib vienkārši mainīt valdošo eliti tagad un tūlīt. Tikai gribu atzīmēt, ka personāžu nomaiņa sistēmā, nenoved pie pašas sistēmas izmaiņas. KPV.LV nepiedāvā izveidoto pārvaldes institūtu nomaiņu, bet piedāvā vien nomainīt tās dekorācijas.

Krietni vieglāk bija atteikties no atbalsta ZZS un Saskaņa. Pietika vien izlasīt Izglītības likuma izmaiņas par tikumību un kļuva skaidrs, ka es nevaru atbalstīt tumsonību 21. gadsimtā. Nezinātniski un tumsonīgie apsvērumi nedrīkst bremzēt Latvijas attīstību.

No atbalsta “Jaunajai Konservatīvajai Partijai” atteikties arī bija viegli. Partija līdzīgi, kā KPV plāno varas centralizāciju, drošības dienestu pārvēršanu par vienu represīvu instrumentu, kas galu galā novedīs pie tirānijas. Cīņa ar korupciju šajā gadījumā arī ir tikai piesegs, lai atjaunotu padomju laikiem līdzīgiem represīvus institūtus.

No atbalsta “Jaunai Vienotībai” atteikties bija grūtāk, jo tajā it kā ir daudz cienīgu cilvēku. Tomēr atrisinājums nāca pavisam vienkārši. Partijas Eiropas Parlamenta deputāti nobalsoja par cenzūras ieviešanu Internetā, graujot visu tā kultūru un brīvību. Kā lai atbalsta šādu partiju, kura stāsta par brīvības ideāliem, bet pati ar darbiem to ierobežo? Nekādi. Pie tam šie paši deputāti 2012. gadā jau mēģināja kriminalizēt ikdienas darbības Internetā, ierobežot ģenērisko zāļu izplatību, ka arī ieviest elektronisko līdzekļu pārmeklēšanu uz valsts robežas.

Sarežģītāk bija ar atteikšanos no “Attīstībai/Par”. Apvienībā iestājās ļoti daudz man pazīstamu cilvēku, kuriem gribētos uzticēties. Bet pirmās šaubas radās jau pie apvienības veidošanas. Partijas prezentācijas laikā tika stādīti priekšā cienījamie cilvēki, bet pašas apvienības deklarācija bija ļoti jēla. Tāds skaists iepakojums kaut kam. Ar laiku protams apvienība saņēmās un varēja konkretizēt savu piedāvājumu, bet tad problēmas sākās ar partiju līderiem. 2012. gada Daniels Pavļuts parakstīja tirdzniecības nolīgumu ACTA, bet valsts sekretārs Juris Pūce to aizstāvēja, kad mēs “liberasti-sorosoidi” aizrādījām, ka tas kriminalizēs ikdienas darbības Internetā, ierobežos ģenērisko zāļu izplatību, ka arī ieviesīs elektronisko līdzekļu pārmeklēšanu uz valsts robežām. Abi divi visus progresīvos jauniešus uzskatīja par muļķiem. Pateicoties mūsu pretestībai šo nolīgumu neratificēja Eiropas Parlaments, bet sāpe taču nekur nav zudusi. Šogad partijas līderis Artis Pabriks Eiropas Parlamentā atbalstīja autortiesību direktīvu, kura tieši apdraud visu Interneta kultūru. Apvienība stāsta, ka viņi iemācīs visus programmēt, bet tās līderis Eiropas Parlamentā atbalsta ierobežot servisa GitHub darbību, kurā programmētāji dalās ar programmatūras kodu. Tik pat vieglu roku Pabriks atbalstīja aizliegumu publicēt selfijus no sporta pasākumiem, ka arī ierobežot Wikipedia darbību. Tik pat viegli viņš pieņēma lēmumu, likt sociāliem tīkliem liegt publicētu Jūs selfijus ar Guči somiņām vai vispār ar jebko, kam ir autortiesības. Relatīvi, varat publicēt tikai savus kailfoto dabā, jo visiem priekšmetiem ir autors. Kā lai atbalsta tādu partiju? Nekādi.

Un kas tad paliek pāri? No atlikušajām partijām palika tika vienīgā pēdējā izvēle – “Progresīvie”. Nē, man nepatīk sociāldemokrātiskās idejas. Vismaz ne tās, kuras no strādīgiem pārdala naudu sliņķiem. Tomēr šai partijai ir viens, bet ļoti būtisks pluss. Viņa vienīga piedāvā mainīt iedzīvojušos no padomju laikiem institūtus uz Rietumeiropas standartiem. Praktiski vienīgā partija, kura no Āzijas politiskā modeļa, pagriežas pret Rietumiem. Pie tam partija jau aktīvi darbojās labu laiku iepriekš, tai bija izstrādātā detalizēta programma pirms vēl pārējie izdomāja, kā “skalos smadzenes”. Vienīgā partija, kurā indivīda intereses liek augstākas par kolektīvām interesēm. Partija, kurā vīrieti nav augstāks par sievieti. Vienīgā partija, kurai ir skaidrs ārpolitikas kurss. Un vienīgā partija, kura domā par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām un tas, kā valsts attiecās pret viņiem ir atkarīgs, kā valsts attiecas pret visiem pārējiem.

Ar šādu piedāvājumu es nebaidos eksperimentēt un nebaidos, ka varētu nožēlot par savu izvēli. Lai progress top par Latviju! Nost ar tumsonību!

Nav komentāru: