Kādu laiku savus atkritumus sadalu tajos, kurus var pārstrādāt un organiskos, kas paši spēj sadalīties īsā laikā. Ņemot vērā, ka mājās ir divi atkritumu spaiņi, tad diezgan ātri pamanīju, ka atkritumi, kuri der pārstrādei sakrājas krietni ātrāk, nekā organiskie. Izmetot atkritumus, tik pat pavisam vienkārši pamanīju, ka konteineru skaits pārstādāmajiem materiāliem, pilnībā neatbilst tai attiecībai, kura man rodas mājās. No visiem šiem novērojamiem izdaru vienkāršu secinājumu – lielākā daļa iedzīvotāju nedala atkritumu un arī konteineru attiecība to neveicina.
Es noteikti neesmu kaut kādas zaļās politikas piekritējs vai cūkmeņu apkarotājs. Vienkārši es labi saprotu, ka plastmasa sadalās 450 gadus un saprotu, ka katru dienu, nesadalot atkritumus, mēs nākošām paaudzēm radam ārkārtīgi lielu atkritumu kaudzi, starp kuriem tie būs jādzīvo un tas noteikti nav tas, ko gribētos atstāt pēc sevis. Latvijā pavisam švaki iet ar atkritumu pārstādi un tas ir pārsteidzoši priekš sabiedrības, kura lepojās ar savu tīro dabu. Nesaprotu, kāpēc liela daļa dodas uz Lielo talku, lai savāktu to, ko varētu uzreiz izmest atbilstošā atkrituma kastē. Iesaku pieturēties pie principa: Nemēslo un tad nav jājiet vēlāk to visu savākt.
Arī politiķi nesteidz domāt par kaitīgo atkritumu mazināšanu. Dīvaini. P.S.Recycling rates in Europe— Max Roser (@MaxCRoser) June 6, 2016
(data source: https://t.co/bgRxzuyJTG)
(via https://t.co/c83AUpsGBT) pic.twitter.com/BVv5XFZn2j
The most damaging plastics in the seas are the smallest fragments #WorldOceansDay https://t.co/zTVzY90xqO pic.twitter.com/DqCF74xYsH
— The Economist (@TheEconomist) June 8, 2016
Ierakstīt komentāru