Paldies trīspadsmit Jelgavas pilsētas pašvaldības domes deputātiem, kuri atbalstīja manu kandidatūru Satiksmes kustības drošības komisijā kā sabiedrības pārstāvim.
Mana motivācija pieteikties komisijai veidojās jau desmitgadēm, vērojot mūsu pilsētas attīstības projektus un arī pašam aktīvi izmantojot satiksmes infrastruktūru – kā gājējam, gājējam ar ratiņkrēslu, velobraucējam, pilsētas autobusa pasažierim un arī autovadītājam.
Daudzi aktīvie pilsētnieki labi atceras projektus, kuros gaismas stabi vai ceļa zīmes tika ieprojektēti tieši gājēju vai velobraucēju ceļa vidū. Vienmēr ir interesējis – vai tiešām projektētāji to neredz, vai arī apzināti ignorē vājāk aizsargātos satiksmes dalībniekus, kas veido lielāko daļu pilsētas iedzīvotāju?
Izpētes gaitā kļuva skaidrs, ka kļūdas parasti rodas projektēšanas un pasūtījumu sagatavošanas procesā. Ja grib kaut ko ieteikt un mainīt, ir nepieciešams būt iesaistītam jau sākotnējā posmā. Sabiedriskās apspriedes pēdējā gadsimta ceturtdaļā īsti nestrādāja – iedzīvotāju ieteikumus pierakstīja, bet jau uzsāktos projektus nemainīja. Piekļuve projektu informācijai bija iespējama, bet ar zināmu piepūli, un iesaistīt plašāku sabiedrību šajās apspriedēs izrādījās sarežģīti.
Vēl viens aspekts, ko esmu atklājis šajos gados – satiksmes drošības politikas iztrūkums. Precīzāk – deklarācijas ir, bet reālu darbību to īstenošanai nav. Gribētos redzēt pilsētas stratēģiju, kas saskan ar kopējo attīstības virzienu.
Nepietiekami tiek strādāts ar iedzīvotāju informēšanu un izglītošanu. Ik pa laikam īsteno atsevišķus projektus, bet tiem trūkst sistemātiskuma un regularitātes.
Piemēram, daudzi jauni projekti tika veidoti ar pārmērīgi platām joslām, nedomājot par to, cik izmaksās to uzturēšana un remonts nākotnē. Būvniekiem projektu uzbūvēt nav problēmu, bet vienmēr jādomā arī par uzturēšanas izmaksām – virsmas labošanām, ceļu tīrīšanu no sniega utt. Ne tikai par to, kā uzbūvēt, bet arī kā ekonomiski lietderīgāk uzturēt.
Varētu daudz rakstīt arī par gājēju pārejām ar zemu auto intensitāti, kur cilvēkiem pusotru minūti jāgaida uz zaļo gaismu, par šaurām ielām, aizaugušiem krūmiem, nestrādājošām pogām pie gājēju pārejām un bīstamām vietām. Šie piemēri kļuva par manu motivāciju pievienoties Satiksmes kustības drošības komisijai.
Tagad, kad esmu ievēlēts, atliek strādāt un par paveikto stāstīt arī jums. Ja kāds jūtas neuzrunāts vai nav uzaicināts piedalīties komisijas darbā, droši rakstiet – jūsu idejas publiski atspoguļošu un piedāvāšu izskatīšanai.
Nobeigumā varu piebilst: darbs komisijā nav apmaksāts.
Ierakstīt komentāru