Tukums ir viena no Latvijas mazām pilsētām ar 19000 iedzīvotājiem. Bija par mājas vietu līviem, vācu bruņiniekiem, zviedriem, krieviem, latviešiem un vēl daudziem citiem, kas staigāja pāri Latvijai pēdējos 800 gados. Pēc vienas no versijas, pilsētas nosaukums cēlies no Baltijas somu valodas nosaukuma “Tukku magi”, kas skaidrojams kā “pakalnu rinda” vai “kaudžu kalni”. Pilsētas tiesības ieguva tad, kad Krievijas impērija 18. gadsimta beigās anektēja Kurzemes hercogisti un tieši tad sākās tās attīstība. Parādījās skola, bruģētas ieliņas, ielu apgaismojums, dzelzceļa līnija. Sekoja revolūcijas, kari, okupācija, neatkarība, “bēgšana” uz Īriju, bet pilsēta stāv un dzīvo savu dzīvi.
Padomju laikos šeit atradās PSRS armija militārais lidlauks un pēc bērnu atmiņām atceros, ka savā pagalmā baumojam, ka Tukums ir slēgtā pilsēta un tajā nevar brīvi iebraukt. Kā tas bija patiesībā nezinu, bet lidlauks bija un ir. Par to varēju pārliecināties trakajos 90. gados, kad apkārt rīkoja reivus un dragreisus. Vienā no tādā pabiju. Totāls bardaks, bet bija foršs piedzīvojums. Tie kas braukuši uz to lidlauku, noteikti to atcerēsies, ka vienu no spilgtiem jaunības piedzīvojumiem.
Iemaldījos Tukumā un nevarēju neapstaigāt tā ielas, ņemot vērā, ka neesmu bijis pilsētā vairākus gadus. Smuka, sakopta pilsēta ar daudzām koka mājām, kuros apkures trūkuma dēļ, pilnībā aizsaluši logi. Pavisam aizmirstas sajūtas, kad pilsētas centrā vēro, kā žāvējas veļa ziemā. Vēl negaidīti pārsteidza ielu nosaukumi – Harmonijas iela, Uguns iela, Partizānu iela, Progresa iela, Magoņu ielas. Skaistas, skanīgas ielas sajaukumā ar džinkstošām propagandas paliekām. Lai gan par tukumnieku raksturu klīst daudz nepatīkamas baumas, pilsēta viņiem ir ļoti jauka un dažreiz ir vērts no Rīgas – Ventspils šosejas nogriezties pa labi, lai sajustu omulīgus pakalnu apskāvienus.
Ierakstīt komentāru