Es uzskatīju, ka valstij nav vajadzīga otra valsts valodā, jo ja tiek pieņemts tāds lēmums, tad nepieciešams sākt tulkot visus likumus un dokumentus uz otru valodu. Valsts iestādēs jāmaina cilvēki, kuri pārzina tikai vienu valodu. Visas šīs darbības prasīs no budžeta milzīgus līdzekļus, kuri budžetā nav un āri rezultāts tam visam ir apšaubāms.
Nedēļas laikā nonācu arī pie atziņas, ka bērnus skolā vajag mācīt latviešu valodā, atstājot iespēju mācīties dzimto valodu pēc izvēles. Tādā veidā varētu ietaupīt līdzekļus un skolotāju skaita un to sagatavošanas izdevumiem.
Bet visam tam ir liels BET. Ja mēs centīsimies ar spēku iemācīt cilvēkus latviešu valodu, draudot viņiem ar represijām un milzīgiem sodiem, mēs panāksim tikai lielāku pretestību un šķelšanos sabiedrībā, kura tik svarīga mūsdienu politiķiem. Uz naida pamata viņi veido savu politisko karjeru un nedarīt tos darbus, kurus būtu jādara.
Kad Saeima pieņēma jaunus sodus par valodas nezināšanu, man tas uzreiz likās ļoti līdzīgi, kā komunisti mēģināja iznīcināt latviešu valodu. Vai tad mums ir jālīdzinās tiem, kurus tā ienīdām?
P.S. Arī es pārkāpju valsts valodas likumu, jo lai strādātu man ir vajadzīga apliecība par valsts valodas zināšanām, kuras man nav. Bet Jūs pat nevarat iedomāties cik stulba ir sistēma, lai tos iegūtu. Lai nokārtotu eksāmenu ir jābrauc uz Rīgu un iedomājaties, kā to var izdarīt dzīvojot Daugavpilī. Sviests! To visu mierīgi varēja organizēt skolās, katrā pilsētā un miestiņā.
Ierakstīt komentāru