“Es tiešām par to uzrakstīšu “4. studijai”,” sašutusi bubināja sieviete, kura apgalvoja, ka gaitenī sēž jau stundu. Viņa, tāpat kā citi, bija ieradusies ārstniecības iestādē nodot analīzes, turklāt iestādē, uz kuru viņu bija nosūtījis ārsts. Sēdēja, pēc viņas vārdiem, stundu, neapmierināti murkšķēja, pukojās, ka vajadzēja iet uz citu iestādi, ka šeit savu kāju vairs nekad nespers, bet prom negāja.
Viņasprāt, situāciju konkrētajā iestādē uzlabos tas, ja kāds (viņa) pasūdzēsies TV raidījumam. Bet kā gan situāciju spētu uzlabot raidījuma komanda, ja laboratorijā strādā divi cilvēki – viens raksta papīrus, otrs veic procedūru –, ja priekšroka tiek dota grūtniecēm un invalīdiem un ja kādai no grūtniecēm asins nodošanas laikā paliek slikti un nepieciešama palīdzība.
Un tomēr cilvēkiem nereti šķiet, ka vēršanās pie ceturtās varas situāciju kaut kā uzlabos. Reizēm tas patiešām tā arī notiek, tomēr interesanti: kāpēc šie cilvēki, šie sūdzībnieki, vispirmām kārtām necenšas situāciju atrisināt uz vietas, neizsaka savu neapmierinātību un ierosinājumus? Dažiem pat frāze “Jāizsauc “Bez tabu”” kļūst par dzīves moto, ar kuru, viņuprāt, iespējams atvērt visas durvis un panākt visu, ko vēlas. Citi, kuri ir nedaudz kautrīgāki, aprobežojas piebalsošanu kūdītājiem, tomēr noteikti ne kameras, ne diktofona priekšā nerunātu. “Laikam ātrāk vajadzēja sākt runāt, tad nebūtu bijis tik ilgi jāgaida rindā,” reizēm viņi nosaka, un ar to viss beidzas, jo, tiklīdz dumpinieks ir prom, arī problēma šķiet pagaisusi.
Reizēm iedomājos, ka šie sūdzmaņi varbūt uzskata, ka ir priviliģētāki par citiem, ka viņiem vajag vairāk, ka viņiem vairāk pienākas, ka viņus jau nu noteikti sadzirdēs. Bet atliktu vien pajautāt viņu vārdu, lai pārliecinātos, cik nopietnas un sasāpējušas ir šīs problēmas. Jo ir taču daudz vieglāk runāt aiz muguras, nezinot visus situācijas apstākļus, nekā pateikt atklāti acīs, kas neapmierina vai nedarbojas.
Un tikpat interesanta ir otra puse: kāpēc šī frāze “Jāizsauc “Bez tabu”” reizēm tiešām atver slēgtas durvis, paātrina rindas, piespiež būt cilvēkam pret cilvēkiem. Vai tiešām ceturtā vara var diktēt cilvēka iekšējās morāles normas? Un, ja par kaut ko neraksta vai neveido sižetus, tas nav svarīgi?! Vai tiešām cilvēka balsij nav skaņas (izņemot vēlēšanas, kad šo pašu cilvēku šīs pašas balsis pēkšņi kļūst “dzirdamas”)? Ja tā, tad mēs visi esam kurli, akli un mēmi un mūsu sabiedrība – sabiedrība ar ierobežotu atbildību?
rusantro.com piedāvā iespēju autoriem publicēt rakstus savā blogā par dažādākām tēmām. rusantro.com viedoklis ne vienmēr sakrīt ar rakstu autoru viedokli.
Ierakstīt komentāru